Gorbačova ēra, savā ziņā – ilgās atvadas no PSRS: radošo savienību plēnums, Tautas fronte, trešā atmoda, barikādes Vecrīgā, neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošana un starptautiska atzīšana. Masu sajūsmas, cerību un diemžēl – arī ilūziju gadi. Māksla raisās vaļā no pašsaprotamās reālistiskās reprezentācijas, izslimo “socartu” un citas īslaicīgas aizraušanās, tiecas kļūt starptautiski konvertējama, no tēlotājas mākslas pārtop par vizuālajām mākslām. Nerakstītais sabiedriskais līgums, kas latvietim lika solidarizēties ar mākslu, lasot dzeju, apmeklējot teātrus un izstādes, pamazām zaudē spēku, mākslas pasaulē ienāk tirgus attiecību elementi.