Gorbačova ēra, savā ziņā – ilgās atvadas no PSRS: radošo savienību plēnums, Tautas fronte, trešā atmoda, barikādes Vecrīgā, neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošana un starptautiska atzīšana. Masu sajūsmas, cerību un diemžēl – arī ilūziju gadi. Māksla raisās vaļā no pašsaprotamās reālistiskās reprezentācijas, izslimo “socartu” un citas īslaicīgas aizraušanās, tiecas kļūt starptautiski konvertējama, no tēlotājas mākslas pārtop par vizuālajām mākslām. Nerakstītais sabiedriskais līgums, kas latvietim lika solidarizēties ar mākslu, lasot dzeju, apmeklējot teātrus un izstādes, pamazām zaudē spēku, mākslas pasaulē ienāk tirgus attiecību elementi.

Neoekspresionisma un jaunā brutālisma iezīmes

Aija Zariņa

Princese Gundega
1986, k., e., 160×145

Igors Dobičins

Kompozīcija
1987, bronza., 26x40x34

Andris Breže

Demagogs
1986, sietsp., 125×90

Ojārs Pētersons

Nepārtrauktā izvēle
1986, sietsp., 180×135

Jānis Mitrēvics

Tikšanās
1988, a., e., 190×190

Ilze Strekāvina

Tautas virs atvara
1988, k., e., 132×158

Džemma Skulme

Putnubiedēklis
1987, a., akrils, 150×120

Padomju zīmju sistēmas dekonstrukcija

Helēna Heinrihsone

Agrs rīts pilsētā
1988, k., e., 175×165

Ingrīda Drande

“1989…”
1989, k., guaša, 60×90

Juris Putrāms

Velns. No cikla “Budēļi”
1984/85, k., e., 90×60

Sandra Krastiņa

Līdzināties! Mierā!
1986, a., e., 200×100

Ivars Poikāns

Ak, laimīgie!
1988, k., e., 71×97

Edgars Vērpe

Durvis
1987, a., e., 140×210

Andris Breže

Mana valoda – mana māja
1987, k., tempera, 60×90