Sociālistiskā reālisma dramatiskākais – staļiniskais – periods. Neemigrējušie mākslinieki savu ulmaņlaikos izkopto, apliecinoši reālistisko manieri samēro ar PSKP lēmumiem, kuros tika nosodīts formālisms un kosmopolītisms, un ar citiem oficiālo mākslas virzību reglamentējošiem dokumentiem. Mākslas vidē zeļ bailes, nedrošība, intrigas, konformisms un izrēķināšanās, neilgu laiku pastāv tāds kuriozs kā “brigāžu māksla”, notiek reto patstāvīgi domājošo izstumšana, dramatisks ir tā sauktās “Franču grupas” arests 1951.gadā (gleznotājs Kurts Fridrihsons u.c.).

OFICIĀLĀ DAIĻRADES METODE –SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS

Aleksandra Briede

Pēterītis
1947, bronza, 32,5x16x10

Džems Bodnieks

Dokumentu tvertne (fragments)
1947, sudrabs, dzintars, 60x12x12 (DLMM)

Eduards Kalniņš

Mangaļu kuģu remonta rūpnīca
1949, a., e., 126,5×142,5

Ojārs Ābols

Lauku ļaudis
1957, a., e., 140×156

Leo Kokle

Līgo
1957, a., e., 120×159

Voldemārs Valdmanis

Ilustrācija
V.Lāča romānam “Uz jauno krastu”. 1955, p., tuša, 29×22

PĀRMANTOTĀ REĀLISMA TRADĪCIJA

Konrāds Ubāns

Nomales iela
1950, a., e., 68×92

Eduards Kalniņš

Jūras augļi
1951, a., e., 60×70

Pēteris Upītis

Laivu darvotāji
1947, p., kokgr., 28×23

Aleksandrs Junkers

Mazpilsēta
1954, p., kokgr., 25×41

Uga Skulme

Ganos
1945/46, k., e., 81×97