Gorbačova ēra, savā ziņā – ilgās atvadas no PSRS: radošo savienību plēnums, Tautas fronte, trešā atmoda, barikādes Vecrīgā, neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošana un starptautiska atzīšana. Masu sajūsmas, cerību un diemžēl – arī ilūziju gadi. Māksla raisās vaļā no pašsaprotamās reālistiskās reprezentācijas, izslimo “socartu” un citas īslaicīgas aizraušanās, tiecas kļūt starptautiski konvertējama, no tēlotājas mākslas pārtop par vizuālajām mākslām. Nerakstītais sabiedriskais līgums, kas latvietim lika solidarizēties ar mākslu, lasot dzeju, apmeklējot teātrus un izstādes, pamazām zaudē spēku, mākslas pasaulē ienāk tirgus attiecību elementi.
Neoekspresionisma un jaunā brutālisma iezīmes
Aija Zariņa
Princese Gundega
1986, k., e., 160×145
Igors Dobičins
Kompozīcija
1987, bronza., 26x40x34
Andris Breže
Demagogs
1986, sietsp., 125×90
Ojārs Pētersons
Nepārtrauktā izvēle
1986, sietsp., 180×135
Jānis Mitrēvics
Tikšanās
1988, a., e., 190×190
Ilze Strekāvina
Tautas virs atvara
1988, k., e., 132×158
Džemma Skulme
Putnubiedēklis
1987, a., akrils, 150×120
Padomju zīmju sistēmas dekonstrukcija
Helēna Heinrihsone
Agrs rīts pilsētā
1988, k., e., 175×165
Ingrīda Drande
“1989…”
1989, k., guaša, 60×90
Juris Putrāms
Velns. No cikla “Budēļi”
1984/85, k., e., 90×60
Sandra Krastiņa
Līdzināties! Mierā!
1986, a., e., 200×100
Ivars Poikāns
Ak, laimīgie!
1988, k., e., 71×97
Edgars Vērpe
Durvis
1987, a., e., 140×210
Andris Breže
Mana valoda – mana māja
1987, k., tempera, 60×90
