Sociālistiskā reālisma dramatiskākais – staļiniskais – periods. Neemigrējušie mākslinieki savu ulmaņlaikos izkopto, apliecinoši reālistisko manieri samēro ar PSKP lēmumiem, kuros tika nosodīts formālisms un kosmopolītisms, un ar citiem oficiālo mākslas virzību reglamentējošiem dokumentiem. Mākslas vidē zeļ bailes, nedrošība, intrigas, konformisms un izrēķināšanās, neilgu laiku pastāv tāds kuriozs kā “brigāžu māksla”, notiek reto patstāvīgi domājošo izstumšana, dramatisks ir tā sauktās “Franču grupas” arests 1951.gadā (gleznotājs Kurts Fridrihsons u.c.).
OFICIĀLĀ DAIĻRADES METODE –SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS
Aleksandra Briede
Pēterītis
1947, bronza, 32,5x16x10
Džems Bodnieks
Dokumentu tvertne (fragments)
1947, sudrabs, dzintars, 60x12x12 (DLMM)
Eduards Kalniņš
Mangaļu kuģu remonta rūpnīca
1949, a., e., 126,5×142,5
Ojārs Ābols
Lauku ļaudis
1957, a., e., 140×156
Leo Kokle
Līgo
1957, a., e., 120×159
Voldemārs Valdmanis
Ilustrācija
V.Lāča romānam “Uz jauno krastu”. 1955, p., tuša, 29×22
PĀRMANTOTĀ REĀLISMA TRADĪCIJA
Konrāds Ubāns
Nomales iela
1950, a., e., 68×92
Eduards Kalniņš
Jūras augļi
1951, a., e., 60×70
Pēteris Upītis
Laivu darvotāji
1947, p., kokgr., 28×23
Aleksandrs Junkers
Mazpilsēta
1954, p., kokgr., 25×41
Uga Skulme
Ganos
1945/46, k., e., 81×97