RŪDOLFS PINNIS, gleznotājs
11.10.1902. Madonas novads – 21.10.1992. Rīga
BIOGRĀFIJA
Ap 1919.-1920. gadam mācījies Lubānas tautskolā.
No 1919.-1920. gadam mācījies V. Tones glezniecības studijā Rīgā.
No 1921.-1922. gadam vienu semestri mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā.
No 1927.-1927. gadam ceļojumi: Polija, Austrija, Itālija, Turcija, Ēģipte, kur par it kā flirtu ar angļu vēstnieka kundzi nokļūst cietumā un tiek izraidīts.
No 1929.-1939. gadam dzīvo un radoši strādā Parīzē, kur 30.gados piedalās izstādēs.
No 1929.-1935. gadam studē privātajā Grandšomjēras akadēmijā (Academie de la Grande chaumière) Parīzē.
- gadā piedalās Rudens salonā (Salon d’Automne) Parīzē.
No 1932.-1934. gadam strādā par Padomju Savienības paviljonu mākslinieku-noformētāju Starptautiskajās tirdzniecības izstādēs Parīzē, Lionā, Marseļā.
1937. gadā piedalās Latvijas paviljona iekārtošanā (R.Sutas vadībā) Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē.
No 1940.-1941. gadam LPSR Mākslas lietu pārvaldes Tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs, piedalās LPSR Mākslinieku savienības dibināšanā.
1945. gadā kopā ar ģimeni cenšas nokļūt Parīzē, bet viņu apcietina un tam seko izsūtījums uz Sibīriju (7 mēneši).
Kopš 1946. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (1950. gadā tika izslēgts un iekļauts kandidātu sarakstā, bet 1954. gadā atkal uzņemts).
1977. gadā ievēlēts par LPSR Mākslinieku savienības valdes locekli, darbojas LPSR Mākslas fonda mākslas padomē.
APBALVOJUMI
1971 – LPSR Kultūras ministrijas Goda raksts.
1981 – LPSR Mākslinieku savienības diploms un medaļa par gada izcilāko jaunrades sniegumu,
LPSR Augstākās Padomes Prezidija Goda raksts.
1982 – LPSR Kultūras ministrijas Goda raksts, LPSR Mākslinieku savienības Goda raksts.
1984 – 6. Baltijas republikāniskās glezniecības triennāles (Viļņā) laureāts, 1.prēmija.
1989 – piešķirts LPSR Tautas mākslinieka nosaukums.
Rūdolfs Pinnis ir unikāla personība Latvijas mākslā, jo viņam ir bijusi visilgstošākā un visaktīvākā saskarsme ar modernisma mākslas procesiem un 20. gs. 30. gadu personībām (Žorzs Simenons, Albērs Markē, Moriss Brianšons, Fernāns Ležē u.c.) Parīzē. Šeit viņš iepazinās ar savu topošo sievu Elvīru, kas kā “Jaunāko ziņu” korespondente bija ieradusies Parīzē. Viņa bija mācījusies R. Sutas darbnīcā un arī Parīzē ar panākumiem iekārtoja interjerus, kā arī radīja mazās terakotas figūriņas. R. Pinnis meklējis savu pieeju modernisma stilistikas izpausmei un visvairāk to radis fovismā, kur mākslas tēli veidoti ar spilgtām krāsām, uzsvērtu formu un kustību, kas pauž emocionālu pārdzīvojumu.
50. gados Piņņa glezniecībā parādās atgriešanās pie impresionistiskā triepiena, kas iespējams bija zināms kompromisa variants, kā noturēties tā laika mākslas dzīvē. Žanru izvēlē gan viņš joprojām izvēlējās klusās dabas un ainavas, kas tolaik netika novērtētas nozīmīgi. Latvijas mākslā bija ienākusi jauna paaudze: E. Iltners, I. Zariņš, B. Bērziņš, V. Ozols, R. Valnere u.c., vēlāk arī Dž. Skulme, O. Ābols, B. Baumane, kuru daiļradē, citā vairāk, citā mazāk, jaušamas ierosmes no skarbā stila. Gleznotāji attiecās no precīzās formas un materialitātes attēlošanas, aizgūstot iespaidus no 20.-30. gadu mākslas. R. Pinnis šajā laikā arī kļuva monumentālāks, parādījās mežu tēli – forma ir stilizēta, nav vairs impresionistiskā triepiena, galvenokārt tiek gleznotas ainavas (bieži vien plenērā), retāk klusās dabas, un vēl retāk portreti. 1959. gadā, sarīkojot personālizstādi, Pinnis tika gan slavēts, gan noniecināts, gan palika nesaprasts, ka nav attēlota dzīves realitāte, kopējā ainava sadrumstalota un ieslīgst manierismā. Tomēr viņš palika pie sava galvenā uzdevuma – radīt spilgtu, emocionālu iespaidu.
60. gados mākslinieka radītie tēli kļūst kā objekti – psiholoģiskas, emocionālas noskaņas paudēji, kas izpaudās visbiežāk ar spēcīgām, dzīvespriecīgām, uzbudinošām un pacilājošām krāsām. Telpa tika veidota plaknē un būtiskais bija nevis attēlotā precizitāte, bet izjūtas.
60.- 70. gados arvien vairāk priekšmetu pasaule tiek reducēta līdz minimumam. Parādās melnā krāsa kā viņa kompozīciju saturošs spēks. Apzināti deformē, lauž, ignorē klasiskos skaistuma kanonus. Gleznās, kur mākslinieks tiecas pēc monumentalitātes, kolorīts kļūst atturīgāks. Viņš lauž priekšstatu par Vecrīgas romantisko noskaņu un noliedz klišejas par sentimentālām atmiņām, viņa Vecrīga ir monumentāla, heroiska, varena. Pēc ceļojuma uz Parīzi 1972. gadā kompozīcijās parādījās kailfigūra kā tēls vai siluets, bieži vien līdzīgi kā modernisma māksliniekiem attēlots darbnīcā. Zīmīgs ir fakts, ka 1973. gadā Latvijas PSR Valsts Mākslas muzejā (tag. LNMM) izstāde “Skulptūras un gleznas”, kuru Rūdolfs Pinnis veidoja kopā ar sievu un tēlnieci Elvīru Pinni, tika slēgta atklāšanas dienā, par iemeslu minot LPSR CK pirmā sekretāra prombūtni. Dažkārt 20. gs. 60.-80. gados, dažādu iemeslu dēļ (visbiežāk partijas vai vadošo iestāžu funkcionāriem (tagad teiktu ierēdņiem) bija sava izpratne par to, ko vajadzētu redzēt padomju publikai) izstādes tika izveidotas, bet tās netika atvērtas skatītājiem.
80. gados gleznās parādās ornaments, faktūras, sīks un nedaudz nervozs triepiens. Krāsas viņš sajauc gan izmantojot paleti, gan klājot vienu uz otras, reizēm ar vienu otas triepienu paņem vairākus toņus. Kompozīcijas, līdzīgi kā Anrī Matisam, tiek veidotas no krāsu laukumiem, tos kombinējot sarežģītās konfigurācijās ar kolāžas principu. Rūdolfs Pinnis bija ar bagātu pasaules kultūras bagāžu, vienmēr elegants, un viņa modernisma stilistikā košās krāsās mirdzošās gleznas rosina domāt par cilvēcisko izjūtu plašo diapazonu.
NOZĪMĪGĀKIE DARBI
Notre Dame de Paris. 1930. Audekls, eļļa, 46×55,5 cm, MNMM
Vasara. 1957. Audekls, eļļa, 114×98,5 cm, LNMM
Mežu tēli. Variācija 1968. Audekls, eļļa, 200×150 cm, MNMM
Gleznotāju iela. 1970. Audekls, eļļa, 100×130 cm, LMS muzejs
Skulptūra un ziedi. 1971. Audekls, eļļa, 100×120 cm, LMS muzejs
Interjers ar vāzi. 1981. Audekls, eļļa, 110×110, LNMM
Rudens – 76. 1986. Audekls, eļļa, 81×92 cm, LMS muzejs
Kompozīcija par tēmu “Latvju totēms”. 1984. Audekls, eļļa, 130×130 cm, LMS muzejs
Miers.1986. Audekls, eļļa, 120×140 cm, LMS muzejs
*Saīsinājumi
LNMM – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
LMS muzejs – Latvijas Mākslinieku savienības muzejs
MNMM – Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs
Rūdolfs Pinnis “Vasara pie Iecavas”, 1967, audekls, eļļa, 120×160 cm, LMS muzejs
Rūdolfs Pinnis “Vecrīga”, 1978, audekls, eļļa, 130×150 cm, LMS muzejs
