PĒTERIS MARTINSONS (1931-2013)
arhitekts, keramiķis, pedagogs
Nozares entuziasts Pēteris Martinsons ar savu daiļradi Latvijas mākslas vēsturē ierakstījis izcilu lappusi, atstājot neskaitāmus darbus dažādos keramikas materiālos, skices un tušas zīmējumus; viņa uzskati par mākslas jautājumiem un keramikas vērtībām, kā arī izstāžu iekārtošanas prasmes savukārt iespaidojušas kolēģus un mākslinieka studentus.
1957. gadā Pēteris Martinsons absolvējis Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu, kursabiedri bija arhitekti Ausma Skujiņa (1931-2015), Gunārs Lūsis-Grīnbergs (1932-2015), Elmārs Salguss, Voldemārs Auns (1906-2017), Ivars Bumbiers (1932-2020), Liāna Kraukle.
Pēteris Martinsons strādājis zinātniski pētnieciskajā laboratorijā par inženieri tehnologu un projektēšanas institūtā “Latgiprogorstroj”, tag. “Pilsētprojekts” (1958-1962).
Strādājis par pedagogu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (RLMV, tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, 1962-1971) un LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Dekoratīvi lietišķās mākslas un Rūpnieciskās mākslas nodaļās (LMA, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare, 1968-2001), kur bijis docents (1989), profesors (1994). LMA ieguvis mākslas maģistra grādu (1992).
Latvijas Arhitektu savienības biedrs P. Martinsons bija kopš 1961. gada, bet LMS biedrs kopš 1968. gada.
P. Martinsons bijis LMS Keramiķu sekcijas priekšsēdētājs (1984, 1988).
Izstādēs piedalījās kopš 1965. gada.
Ar keramiku P. Martinsons nodarbojās kopš 1963. gada. Keramiķa talantu māksliniekā saskatīja un iedrošināja profesijai keramiķe Rita Einberga (1921-1979), ar kuru kopā P. Martinsons strādāja RLMV, bet vēlākajos gados dalīja vienu radošo darbnīcu Ķīpsalā. P. Martinsons strādāja LPSR Mākslas fonda (MF) Keramikas fabrikā Ķīpsalā kopš 1965.g. (kopš 1969.g. MF Eksperimentālā keramikas darbnīca). No Ritas Einbergas viņš aizguva mīlestību pret keramiku, pilnīgu atdevi profesijai, kā arī īpašo attieksmi pret māla plastu, jo Rita Einberga bija pirmā, kas Latvijā sāka pievērsties “māla plasta” veidojumiem. Tieši Rita Einberga paredzēja māksliniekam keramikas jomā lielu nākotni. Tas piepildījās. Viņš joprojām ir pasaulē pazīstamākais Latvijas keramiķis. Vairāk nekā pusgadsimtu ilgās radošās darbības laikā viņa māksla un personība suģestējusi un iedvesmojusi dažādu paaudžu keramiķus Latvijā un ārvalstīs, viņa mākslas izcilību regulāri apliecinājuši panākumi starptautiskos konkursos, bet viņa personības starojuma laukā radoši uzlādējušies kolēģi, studenti, simpoziju dalībnieki.
Apbalvojumi
1988 – Nopelniem bagātā LPSR mākslas darbinieka nosaukums;
1971 – ievēlēts par Ženēvas Starptautiskās Keramikas akadēmijas goda locekli.
2001 – apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa trešo šķiru.
Saņēmis daudzu starptautisku izstāžu godalgas.
Jau agrīnie P. Martinsona darbi, kas radīti 20. gs. 60. gadu vidū – māla svečturi, krūzes, lēzeni ziedu trauki, kā arī dekoratīvo figūru grupas – sapņu putni, zirgi, velni (jāatzīmē, ka pie velnu tēmas viņš atgriezās arī 70. gados) piesaistīja sabiedrības un arī kolēģu uzmanību, redzot, ka P. Martinsons strādā pārsvarā ar neglazētu mālu, kā vērtību izceļot materiāla dabiskumu un brīvi modelētu formu plastiskumu
Sīkplastikas darbi:
“Velns – dusmīgais”, keramika, 20x12x7 cm, 1968, LMSM;
“Velns-muļķīgais”, keramika, 22x12x7 cm, 1968, LMSM;
“Velns-jautrais”, keramika, 21x12x7 cm, 1968, LMSM;
Sīkplastiku 20. gs. 60. gadu beigās nomainīja plastiski un saturiski piesātināti ciļņi:
triptihs “Dzeja”, 1972, DMDM;
dekoratīvs panno “Cilvēka dzīve”, 1969, DMDM;
Dek. figūra “Pārdomas”, šamots, 44x20x9 cm,1968, LMSM;
Dekors “Cīņa ar melno pūķi”, māls, 37x38x8 cm, 1972, LMSM.
Pēc simpozija Čehoslovākijā 1973. gadā un Poltavā (Ukraina) radās interese par porcelānu un fajansu (trauku grupa “Poltavas pieskārieni”, 1974, DMDM).
Monumentāla dārza keramika:
“Zēns ar kuģīti”, (2 daļas), šamots , 110x33x27 cm, 1969, LMSM;
“Atmiņas par zemi, kuru neesmu redzējis”, šamots, 7x33x31 cm, 1975, LMSM;
“Pēdas”, 4 vienības, šamots, 44xØ38 cm, 1979, LMSM.
Dekoratīvas kompozīcijas ar tematisko vispārinājumu:
“Veltījums tuksneša pārlidojumam”, 4 vienības, šamots, glazūra, redukcija, 43x34x32 cm; 44x39x33 cm; 35x49x23 cm; 36x45x32 cm, 1977, LMSM;
Dekoratīva grupa “Pāreja”, 5 vienības, glazēts māls, 37x74x24 cm, 1979, LMSM.
No trauku grupām īpaši jāizceļ oriģinālais dizains tējas servīzei (1985-1986), kur akmens masu papildina angoba un virsglazūras zīmējums. Servīzei saglabājušās arī rūpīgi izstrādātas skices – kā atsevišķi grafikas mākslas darbi. Virsglazūras grafiskais zīmējums kļūst par raksturīgu dekoru viņa 20. gadu 80. gadu lielformāta konceptuālajiem darbiem:
“Saules enerģija” (2 daļas), šamots, 65x65x20 cm, 1987, LMSM;
dekoratīva keramika “Līnijas”, 1982, DMDM;
dekoratīva grupa “Kosmosa ķermeņi”, 1980, DMDM;
dekoratīva kompozīcija “Spriegums”, 1980, DMDM, kurā autors atsaucas uz pasaules politiskām aktualitātēm (1980) u.c.
Grafiskais dekors ir raksturīgs arī P. Martinsona mazajām formām “Sapņu vārnas” (20.gs. 70-90.gadi), kuras izstādīja un ar kurām mākslinieks šad tad dāvanu veidā aplaimoja arī kolēģus.
“Sapņu vārna”, glazūra, šamots, sāļi, 34x14x7 cm, 1985, LMSM;
“Mana lielā sapņu vārna”, keramika, 94x34x35 cm, 1987, LMSM.
20.gs. 70.-80.gadi bija ļoti nozīmīgi mākslinieka radošajā darbībā. 1971. gadā notika Pētera Martinsona pirmā vērienīgā personālizstāde un viņš kļuva par Starptautiskās Ženēvas keramikas akadēmijas biedru, 1972. gadā ieguva pirmo starptautisko godalgu – zelta medaļu Starptautiskajā keramikas konkursā Faencā (Itālija) par grupu „Kubi” (atrodas DMDM kolekcijā).
Līdzās jau minētajiem darbiem ar plastisko dominanti jāuzsver mākslinieka interese par tektonisko, arhitektonisko, konstruktīvo raksturu, kur formas pamatā ir ģeometriskas figūras (kubs, piramīda, lode).
Dekoratīvā grupa “Citas pasaules”, 4 vienības, porcelāns, emalja, Ø15 cm, 2gb. Ø34cm, 1981, LMSM.
Būtiska nozīme tika ierādīta arī tēla asociatīvai ietilpībai un apdedzināšanas tehnoloģijai. Pēteris Martinsons neapšaubāmi bija novators, kurš Latvijas keramikā ieviesa daudz brīvāku pieeju formveides uzdevumiem un tādējādi apliecināja saikni ar aktuālām tendencēm un radošiem meklējumiem Rietumu mākslā. Tam impulsi tika gūti, piedaloties vairāk nekā 100 starptautiskās izstādēs un 70 simpozijos. Viņš ir vienīgais, kas vēl 70. gados saņēma četras zelta godalgas prestižajā Keramikas konkursa izstādē Faencā (Itālija). Kopumā radošās darbības laikā viņš saņēmis neskaitāmus apbalvojumus un piedalījies ļoti daudzās izstādēs.
20. gs. 80.-90. gadi māksliniekam bija ražīgs un piesātināts darba periods, kad joprojām bija iespējams intensīvi strādāt PSRS Mākslas fonda Dzintaru jaunrades namā un Ķīpsalā, tika izmantota iespēja darboties ar porcelānu Poltavas (atskaites izstāde Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zālē, tag. LNMM) un akmens masu Ļvovas fabrikās (Ukraina). Pamazām pavērās arī iespējas doties uz starptautiskiem simpozijiem, ko mākslinieks tiešām nepārtraukti izmantoja.
20. gs. 90. gados aktīva dalība starptautiskos simpozijos bija jāapvieno ar pedagoģisko darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, kas radīja papildus slodzi. 1991. gadā simpozijā Panevēžā (Lietuva) viņš radīja lielformāta kompozīciju „Tilts no nekurienes uz nekurieni”, taču kopumā šajos gados Martinsons arvien biežāk pievērsās porcelānam, radot izmērā nelielas, idejā un formā trauslas, bet konstrukcijā sarežģītas tektoniskas būves – torņus (“Šķībais tornis”, daļēji glazēts porcelāns, 33×15 cm, 2002, DMDM), stacijas, būrus u.c. Līdzīgā formātā vēlāk tapuši arī porcelāna gaismas ķermeņi – lampas.
21.gs. sākumā, pēc aiziešanas no pedagoģiskā darba LMA un ceļojuma no Āfrikas mākslinieka sirdi iekaro lauvas tēls, kas kļūst par viņa iedvesmas avotu vairākiem darbiem. Pēc simpozijiem, kuros lauvas radītas, tās iekļautas Austrumeiropas keramikas muzejā Fupingā (Ķīna), Kečkemetas starptautiskajā keramikas studijā (Ungārija) utt.
Jāizceļ Pētera Martinsona ieguldījums starptautisko keramikas simpoziju bāzes izveidošanā LMS muzeja Zvārtavas pilī. Pats viņš vienmēr bija klāt simpozijos, arī talkās un visos pasākumos, kas saistīti ar keramikas bāzes izveidošanu, jo bez bāzes nevarēja nodarboties ar keramiku un organizēt simpozijus. Ar viņa līdzdalību muižas stallī tika uzbūvēts malkas ceplis, viņš pats vadīja simpozijus, kas regulāri notika kopš 1997. gada. Kad LMS iegādājās elektriskos cepļus, P. Martinsons pats kurināja cepļus, pats bija klāt cepļu atvēršanā. Mākslinieks Zvārtavā regulāri strādāja, iesaistījās simpozija dalībnieku atskaišu izstāžu rīkošanā, savukārt Zvārtavas viesiem ar lepnumu rādīja cepļus un sniedza informāciju par radītajiem darbiem izstādēs.
Darbiem kļuva raksturīgi groteski motīvi formveidē un dekolu sižetos:
“Ķirzaku grozs”, māls, 43xØ44 cm, 2000, LMSM;
“Augļu grozs”, māls, 43xØ47 cm, 2000, LMSM;
“Lielā vāze”, porcelāns, virsglazūra, 37xØ15 cm, 2002, LMSM;
“Taisnstūra šķīvis”, porcelāns, virsglazūra, dekols, 15×22 cm, 2004, LMSM.
Būtisks ir Pētera Martinsona ieguldījums kā izstāžu iekārtotājam. Regulāri un augstā profesionālajā līmenī iekārtoja izstādes Tallinā (Latvijas sadaļu Baltijas valstu dekoratīvi lietišķās mākslas triennāles Tallinā, Igaunijā, 1982, 1988), Latvijas mākslas izstādes Maskavā un Pēterburgā (toreiz – Ļeņingradā) u.c. Redzot viņa varēšanu un prasmes, mākslinieks 20. gs. 80. gados tika aicināts iekārtot ne tikai Latvijas, bet arī Vissavienības izstādes (Manēžā u.c.). Ar Pēteri Martinsonu bija patīkami strādāt un no viņa varēja patiešām daudz mācīties.
Pats būdams Ķīpsalas keramiķis, vienmēr aktīvi līdzdarbojies un atbalstījis arī Ķīpsalas izstāžu organizēšanu un iekārtošanu.
Jāatzīmē mākslinieka lielais ieguldījums Latvijas Mākslinieku savienības muzeja keramikas kolekcijas sakārtošanā.
P. Martinsona darbi bijuši eksponēti daudzās keramikas izstādēs Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Itālijā, Francijā, Polijā, Dānijā, Vācijā un ASV. Viņa darbu personālizstādes notikušas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Ukrainā, Somijā, ASV, Zviedrijā un Ungārijā.
Mākslinieka darbi atrodas vairāku Latvijas un ārzemju muzeju un galeriju īpašumā, arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs (Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, LNMM, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijā, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā).
Lai saglabātu meistara piemiņu starptautiskā mērogā, viņa dzimtajā pilsētā Daugavpilī Marka Rotko Mākslas centrs iedibinājis Latvijas Starptautiskās keramikas biennāles tradīciju un “Martinsona balvas” konkursu.
Māksliniekam bijušas arī citas aizraušanās: viņš veidojis sadarbību ar režisori Māru Ķimeli, scenogrāfiju Valmieras teātra izrādēm, ir nodarbojies ar grāmatu ilustrēšanu un piedalījies filmu “Puika” (1977) un “Tumšie brieži” (2006) tapšanā.
Pēteris Martinsons “Pēdas”, šamots 30xØ38 cm, 1979, LMS muzejs
