Ēvī Upeniece (1925), tēlniece
Biogrāfija
Māksliniece Ēvī Upeniece mācījusies Rīgas Daiļamatniecības vidusskolas Keramikas nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas izstrādājumu dizaina izglītības programma, 1944-1946) un 1952. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Tēlniecības nodaļu (tag. LMA Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozare) ar diplomdarbu – “Artūra Frinberga portrets”, vadītājs T.Zaļkalns. Māksliniece mācījusies kopā ar tēlniekiem E.Ņeizvestniju, E.Pureniņu, A.Terpilovski, A.Veinbahu, O.Skaraini, H.Fišeru.
No 1964. gada līdz 1977. gadam tēlniece vadījusi Rīgas 45. vidusskolas keramikas pulciņu.
Darbība LMS
Ēvī Upeniece strādājusi kā tēlniece LMS Mākslas fonda kombinātā “Māksla” (tag. LMS muzeja Radošais kvartāls “Kombināts MĀKSLA”, Gaujas ielā 1,3,5,9, Rīgā) un bijusi arī Tēlniecības ceha priekšniece. Arī turpmākajos gados kombināta “Māksla” darbnīcās realizējusi autordarbus bronzā, marmorā, granītā (1952-1980).
Rekomendācijas LMS biedres kandidātes statusam Ēvī Upeniecei 1957. gadā izsniedza tēlnieki: K.Zemdega, E.Melderis, L.Davidova – Medene, un 1958. gadā uzņemšanai par LMS biedri rekomendēja tēlnieki – E.Zvirbulis, H.Sprincis, L.Dzegūze, tomēr uzņemšana nenotika uzreiz. LMS biedre tēlniece ir kopš 1959. gada.
Radošā daiļrade
Izstādēs Ēvī Upeniece piedalās kopš 1953. gada.
Pirmais mākslinieces realizētais darbs bija “Piemineklis fašistu upuriem Ziepniekkalnā” (Rīga, 1956), kas bija viens no pirmajiem granītā realizētajiem darbiem publiskajā telpā Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Tēlniece rīkojusi personālizstādes Rīgā: LMS (1976, 1981), LNMM (1976, 1981, 1995, 2001, 2004, 2005), Melngalvju namā (2003), galerijā “Tifāna” (2005), Rīgas mākslas telpā (2015), Rīgas Sv. Pētera baznīcā (2014, 2015, 2016, 2018). Māksliniece veicinājusi latviešu tēlniecības plašāku atpazīstamību, veidojot personālizstādes Latvijā, Krievijā, Dānijā un piedaloties LMS izstādēs “Mākslas dienas”, “Rudens”. Ēvī Upeniece piedalījusies arī Starptautiskajās tēlniecības kvadriennālēs “Rīga” (1980, 1984, 1988, 1992) un latviešu tēlniecības izstādē “Ceļš” (Rīgas Sv.Pētera baznīca, 2018). Māksliniece pati ir sastādījusi un izdevusi katalogus par savu radošo darbību: “Tēlnieces Ēvī Upenieces nesakārtotās atmiņas” un “Tēlniecība” (Ulma, 2015).
Kā nozīmīgāko radošā snieguma kvalitāti un ievērojamu devumu latviešu tēlniecībā, jāatzīmē autores prasme atklāt sievietes tēla daudzveidīgās šķautnes. Ēvī Upeniece savos darbos prot akcentēt sievietes iekšējās pasaules emocionālo, nedaudz idealizēto skaistumu. Māksliniece darbos aptur steidzīgo laiku, lai atklātu mainīgo sievietes dabu: laimīgo, strādīgo, aizvainoto, cietēju un cīnītāju. Ēvī Upenieces darbos attēlotās sievietes izjūt pārdzīvojumu, bet nav salauztas – varones iztur dzīves spriedzi, kas ir autobiogrāfisks tēlojums, jo māksliniece darbu radīšanas procesā veido sevis piedzīvoto un privāti pārdzīvotās emocijas.
Iekšējs spēks un vajadzība jaunradīt iedvesmo mākslinieci un palīdz ieraudzīt stiprus cilvēkus sev apkārt. Spēcīgas un skaistas sievietes ir viņas radīto portretu galerijā: gleznotājas M.Tabakas portrets (bronza, 1976); aktrises A.Kantānes portrets (bronza, 1977); aktrises E.Radziņas portrets (bronza, 1981) u.c. Ēvī Upenieces interese saistās arī ar A.Pumpura eposa “Lāčplēsis” varones Spīdolas tēlu, kam “Atmodas laikos” radīts cikls (bronza, 1988) un veidotais tēls ieguvis pārlaicīgumu, joprojām ir tēlnieciski aktuāls un pārliecības spēkā nerada politiskās nodevas sajūtu.
Atzīmējama ir autores spēja neļauties politiskam spiedienam PSRS laikos, klusi un nosvērti darboties, saprotot dzīvības vērtību, kas izteikta figurālos “Salaspils Madonnas I, II,” (bronza, 1979, 1981) tēlos, gan “Žēlsirdīgās māsas” (bronza, 1978) atveidojumā. Nepieciešama laika atkāpe, distance, lai patiesi novērtētu Ēvī Upenieces radošo viedumu, spēju pārvaldīt materiālu un tēmu – dzīvot pacietīgi, ar sajūtu, ka dzīvībai ir vērtība, ko nevar sasteigt. Tēlniece izturēja un izdzīvoja 20.gs. ģeopolitiskās izmaiņās Latvijas teritorijā ar formveides prasību un stilistikas maiņu – no reālisma uz sociālistisko reālismu, modernismu, tad postmodernismu, ar lielu interesi izjutusi laikmetīgo mākslas tendenču ienākšanu, zinājusi un meistarīgi pārvaldījusi tēlniecības tehnikas, bet tomēr palikusi uzticīga sevis sintezētai stilistikai un formai.
Apbalvojumi
Lai atzīmētu Ēvī Upenieces devumu kultūrā, tēlniecei piešķirta VKKF Mūža stipendija (2006), LMS pateicība (1972) un PSRS VTSSI bronzas medaļa (1963).
2015.gadā piešķirts Ādažu novada pašvaldības apbalvojums “Goda ādažnieks”.
2021.gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un iecelta par ordeņa kavalieri.
Kolekcijas
Ēvī Upenieces skulptūras atrodas Rīgas pilsētvidē, kā arī mazās formas darbi, portreti, alegoriskas kompozīcijas ir Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, citos muzejos un privātkolekcijās.
Darbi LMS muzejā:
“Meitene”, bronza, 34x19x9 cm, 1967;
“Šūpuļdziesma”, bronza, 87x27x23 cm, 1967;
“Inese”, granīts, 20x27x38 cm, 1968;
“Māte ar bērnu”, bronza, 50x20x26 cm, 1969;
“Nakts”, marmors, 26x36x15 cm, 1976;
“Mūza”, bronza, 72x29x19 cm, 1977;
“Maija Zorge”, bronza, 45x44x34 cm, 1979;
“Noskaņa”, marmors, 25x37x19 cm, 1981;
“Rēziņas portrets”, bronza, 48x30x25 cm, 1983;
“Gauja”, bronza, 71x34x30 cm, 1984;
“Spīdola”, bronza, 53x40x35 cm, 1988;
“Nevienam es Rīgas nedošu”, bronza, 113x48x37 cm, 1989.
Ēvī Upeniece “Inese”, 1968, granīts, 20x27x38 cm. LMS muzejs
