Aivars Gulbis
(14.01.1933. Lēdurga, Siguldas novads)
Biogrāfija
No 1939.-1944.g. mācījās Lēdurgas pagasta skolā (tag. Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskola).
No 1945.-1947.g. mācījās Turaidas astoņgadīgajā skolā.
No 1947.-1953.g. mācījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Metālapstrādes nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina izglītības programma) un absolvēja ar diplomdarbu “Skolas vārti”.
No 1953.-1959.g. studējis Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozare), absolvējis ar diplomdarbu „Maize” Kārļa Zemdegas vadībā.
Izstādēs piedalās kopš 1956. gada.
Latvijas Mākslinieku savienības biedrs ir kopš 1962. gada.
Darbība LMS
Latvijas Mākslinieku savienības valdes loceklis, veic tās sekretāra pienākumus, vadījis Tēlnieku sekciju (1962-1987);
Mākslas dienu komisija (1967);
vadījis Tēlnieku apvienību;
LPSR Mākslas fonda kombināta “Māksla” Mākslas padome;
LPSR Kultūras ministrijas Mākslas darbu ekspertu komisija (1977);
LPSR Kultūras ministrijas Monumentālās skulptūras komisija (1984).
Pirmā Starptautiskā tēlniecības simpozija vadītājs, LMS Jaunrades namā Dzintaros, Jūrmalā, Latvijā 1979. gadā.
PSRS Mākslas akadēmijas Maskavā (tag. Krievijas Mākslas akadēmija) korespondētājloceklis (1988).
Apbalvojumi
LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1983)
Iegūstot izglītību, Aivars Gulbis bija apguvis prasmes metāla apstrādē, un vēlāk akadēmijā nozīmīga bija saskarsme ar tēlnieku, profesoru Kārli Zemdegu, kurš studentiem rādīja ārzemju izdevumus, arī grāmatu ar zviedru tēlnieka Karla Milesa (Carl Milles) bronzā atlieto figurāli lidojošo motīvu attēliem, kas ietekmēja topošā mākslinieka daiļradi. Sava skolotāja darba turpinājumu viņš varēja realizēt kopā ar tēlnieku Laimoni Blumbergu, kad pēc tēlnieka K. Zemdegas nāves tika uzticēts pabeigt pieminekli dzejniekam Rainim Esplanādē, Rīgā (1963).
Latvijas tēlniecībā Aivars Gulbis sevi pieteica 20. gs. 60. gados ar darbiem, kuriem bija raksturīga ekspresija, lidojuma izjūta, telpiska atraisītība, abstrakcijai un modernisma stilistikai raksturīgā formveide, kas bija novitāte tā laika tēlniecībā un iekļāvās Eiropas un pasaules lakoniskajā un ekspresīvi vitālajā plastiskās mākslas tēlainībā. Viņš pievērsās alumīnijā un kaparā kaltu figurālu ciļņu kompozīcijām, kurās katrai atšķirīgā tēmā, no dažādiem rakursiem ar atbilstošu ritmu veidoja vispārinātu, plastiski stilizētu formu, uzsverot gan ekspresīvo, gan poētisku noskaņu, kā, piemēram, “…plus elektrifikācija” (1963), Dekoratīvs cilnis pie ēkas Rīgā, Pērnavas ielā 44 (1969), “Loka šāvēji” (1963), “Treji zirgi” (1966) u.c.
Sākotnēji latviešu profesionālajā tēlniecībā telpiski atraisīts un abstrakts pasaules skatījums vērojams reti, tas vairāk sāk izpausties tieši ar tās paaudzes māksliniekiem, pie kuras pieder Aivars Gulbis, Arta Dumpe, Jānis Karlovs un Juris Mauriņš. Viņi, izstrādājot savus kompozicionālo ideju izsvērumus, rada iespaidus no klasiskā modernisma tēlniecības meistariem (Aleksandra Arhipenko (Alexander Archipenko), Žaka Lipšica (Jacques Lipchitz), Henrija Mūra (Henry Moore), Žana Arpa (Jean Arp). Aivara Gulbja mākslā nozīmīgs sniegums ir arī mazo formu tēlniecībā gan 1969. gadā bronzā radītās kompozīcijās “Dūmi”, “Ola” un “Ziemeļu pavasaris”, gan vēlīnākā posma marmorā izkaltajos mazo formu darbos ar bronzas elementu iestiprinājumiem: “Ola I” (1995), “Acs” (1996), “Nāku, nāku” (2000) u.c., kurās tiek apliecināta izcila kompozīcijas un proporciju izjūta.
Gan profesionālie rosinājumi, gan dabas vidē gūtie iespaidi raisīja mākslinieka interesi par ekspresīviem, telpā izvērstiem kompozīciju risinājumiem. Tas sākotnēji izpaudās metālkaluma ciļņos auļojošu zirgu atveidojumos, kā arī veidojot dekoratīvas lidojošās figūras “Mūzas” Valsts Rīgas Krievu drāmas teātra ( tag. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) fasādes noformējumam (1967). Aivara Gulbja darbu nevainojamo māksliniecisko līmeni un universālo funkcionalitāti apliecina arī tas, ka pēc Krievu drāmas teātra rekonstrukcijas demontētās, lidojošo mūzu figūras 2019. gadā kļuva par izteiksmīgu tēlnieka dzimtās puses Krimuldas Kultūras nama fasādes rotājumu. Sniegums šajā posmā apliecināja pievēršanos modernās tēlniecības ievirzēm. Sākotnējie impulsi un profesionālā sagatavotība noteica to, ka Aivars Gulbis kļuva par tādu stilistisku izmaiņu īstenotāju, kas uzrādīja pretstatu latviešu akmenstēlniecības praksē ierastajam skulpturālo masu un apjomu smagnējumam.
Kā nozīmīgs notikums Latvijas tēlniecībā jāmin A.Gulbja, J.Karlova, J.Mauriņa skulptūru izstāde 1969.gadā, Rīgā, LMS Mākslinieku nama izstāžu zālē, kura ieguva funkcionāru nosodījumu un netika atklāta, jo mākslinieku sniegums bija drosmīgs gan formveidē, gan tēlu izteiksmībā. Kā novitāte šajā ekspozīcijā tika uztverta arī ažūrā un kinētiskai mākslai tuvinātā A.Gulbja iespaidīgā, sarkani krāsotā trīsfigūru kompozīcija “Perpetuum mobile” (1960 -1969, krāsots ģipsis), kas sasaistās ar tam laikam aktuālo kosmosa izpēti.
Mākslinieks memoriālajā tēlniecībā ieviesa jaunu izpratni par skulpturālo tēlu izteiksmi. Ja līdz tam, galvenokārt, Latvijas tēlniecībā kapos bija saldsērīgi statiski vai kustībā nedaudz atraisītāki tēli, tad A.Gulbis ieviesa romantizētu patosu ar dinamisku formu: tapa barokalizētā lidojoša figūra “Revolūcijas mūza“ (1971, Raiņa kapi Rīgā) un kompozīcija ar virtuozā tēla traktējumu un uzirdināto faktūru, stilistiski inovatīvais, telpiski atraisīti modelētais rakstnieka Viļa Lāča piemineklis (1974, I Meža kapi, Rīga).
Aivars Gulbis guva panākumus oficiāli rīkotos konkursos un saņēma nozīmīgus pasūtījumus. Rīgas Pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem konkursā (1976) bija iesniegti 33 projekti, žūrija izvēlējās sakompilēt divus: tēlnieka Ļ.Bukovska, mākslinieka A.Bugajeva, arhitekta E.Bāliņa un A.Gulbja, arhitektu E.Vecumnieka, V.Zilgalvja projektus, kas tika realizēts 1985. gadā kā monumentāls ansamblis. Diemžēl Aivara Gulbja ieceri parādīt Mātes-Dzimtenes tēlu ar bērnu paceltās rokās Kultūras ministrijas žūrijas komisijas vadība neļāva īstenot. Tas būtiski mainīja veidojuma satura jēgu – bez slīpētā, bronzā izpildītā bērna figūras sievietes rokās, kas simbolizētu neatkarīgu stāju, daudz uzskatāmāk dominēja sveicinājuma žests.
Saistošu epizodi Aivara Gulbja radošā veikuma kopainā iezīmēja sadarbība ar tēlniekiem Artu Dumpi un Oļegu Skaraini, radot atraisīti komponētus, dokumentālus ģipša atlējumus no dzīva ķermeņa. Šie portretiskie un vispārinātie kompozīciju risinājumi mākslas kritikā un sabiedrībā tika vērtēti diezgan šokējoši un neviennozīmīgi, kā profesionāli spēcīgu modernisma stilistikas nostiprinātāju uzdrošināšanās, atgriežoties pie reālisma izpausmēm ģipša tehnikā. Visus trīs autorus vienoja interese par eksperimentiem ar formu, materiāliem, un vēlme vienmēr meklēt netradicionālus risinājumus, svaigas idejas, kas plašākai sabiedrībai bija vērojamas izstādēs “Jubilejas krēsls” (1983), “Ola” (1988), “Veļ Sīzifs …” (2001).
Jāatzīmē, ka gan monumentālos darbus, gan arī izstāžu darbus A.Gulbis ir radījis savā radošajā darbnīcā, ko viņam piešķīra Latvijas PSR Mākslas fonds Lietišķās mākslas kombinātā “Māksla” (tag. LMS Radošais kvartāls “Kombināts MĀKSLA”), ēkā Gaujas ielā 5, Rīgā. Tēlnieka darbi tikuši izpildīti gan Ļeņingradas (tag. Sanktpēterburga), gan Minskas bronzas lietuvēs, bet radīti ģipsī un daudzi kaparā kalti un bronzā lieti tieši kombināta Tēlniecības ceha bronzas un akmens apstrādes iecirkņos. Tēlnieka Aivara Gulbja darbus realizējuši kombināta Tēlniecības ceha vadītāji Regīna Ozere, Viktors Suškevičs, Aivars Eniņš, bronzas liešanas meistari Aivars Jansons (1938-2000), Guntis Dubovs (1943-2015), Mārcis Jaunarājs, Jānis Knāviņš (1960-1997), akmeņkaļi Dzintars Gailis, Dzintars Šmalcs (1939-2000).
A.Gulbis vienmēr ir bijis aktīvs tēlniecības procesu virzītājs un dalībnieks, piedalījies daudzās izstādēs, veidojis savas personālizstādes, rīkojis simpozijus. Aktīva bija viņa darbība Latvijas Mākslinieku savienībā, kurā ieņemot dažādus amatus, viņš enerģiski centās iegūt jaunus kontaktus, veidot sadarbību ar citu valstu tēlniekiem un aktīvi iesaistīt savus kolēģus darbu eksponēšanā. Kā organizatoram viņam svarīga loma bija Tēlniecības kvadriennāļu rīkošanā, kas kopš 1972. gada norisinājās Rīgā, un reizi četros gados bija vērienīgākais tēlniecības notikums Baltijas un PSRS mērogā.
21.gadsimta sākumā Aivars Gulbis savu radošo izpausmi raisīja dzelzs un kapa plāksnēs, kuru locījumu perfekti skaidrais formas skanējums ar gandrīz nemanāmām faktūru variācijām raisa asociācijām bagātu tēlainību (izstādes “Nav sākuma un nav beigu”, 2005, LNMM, un “Mežs, mežs…”, 2013, Rīgas mākslas telpa).
Precīza laikmeta izjūta, vēlme rast citādus risinājumus A.Gulbi raksturo kā tēlnieku, kas veicis būtiskus pagrieziena punktus mūsu tēlniecības valodas pilnveidošanā, it īpaši meklējot, kā padarīt tēlniecību dinamiskāku, kā raisīt asociācijas par lidojumu. Risinot formu un objektu attiecības ar telpu, Latvijas tēlniecībā viņš iezīmējas kā novatorisku ideju paudējs ar monumentālu izjūtu un alumīnija, kapara, bronzas dažādās materialitātes meistars.
NOZĪMĪGĀKIE DARBI
20. gadsimta 50.–90. gados Gaujas ielā 1, 3, 5, 7 un 9, Rīgā atradās Latvijas PSR Mākslas fonda (dibināts 1945. gadā kā PSRS Mākslas fonda Latvijas nodaļa) lietišķās mākslas kombināta “Māksla” un dekoratīvās mākslas kombināta (mākslinieciskās ražošanas kombināts “Māksla” 1945-1960; lietišķās mākslas kombināts “Māksla” 1960-1991; dekoratīvās mākslas kombināts (1976-1991); firma “Māksla” 1991-1993) darbnīcas.
Pašlaik Gaujas ielā 1, 3, 5, 9 – radošajā kvartālā “Kombināts MĀKSLA”, kas tika dibināts 2013. gada 20. decembrī atrodas biedrības „Latvijas Mākslinieku savienība” (LMS) muzeja (LMS muzejs) ekspozīcijas un radošās darbnīcas.
A.Gulbja monumentālie, stājtēlniecības, dekoratīvās un mazo formu tēlniecības darbi, kuri radīti darbnīcā un lieti bronzas lietuvē Gaujas ielā 5, Rīgā
Perpetuum mobile. 1960-1969. Ģipsis. 223x270x160. Autora īpašums
…plus elektrifikācija. 1963. Kapara kalums. 110x100x5. LNMM
Loka šāvēji. 1963. Alumīnijs. 120x120x4. Autora īpašums
Treji zirgi. 1966. Kapara kalums. 85x77x6. LNMM
Mūzas. 3 dekoratīvas skulptūras. 1967. Bronza. 50x250x30. Krimuldas Tautas nama fasāde, Ragana, Krimuldas novads.
Dekoratīvs cilnis pie ēkas Pērnavas ielā 44, Rīgā. 1969. Kapara kalums. 150×150.
Ziemeļu pavasaris.1969. Bronza. 52x94x19. LMS muzejs
Dūmi. 1969. Bronza. 67x23x22. Autora īpašums
Ola. 1969. Bronza. 33x2x33. LMS muzejs
Revolūcijas mūza. 1971. Kapara kalums. (arh. I.Strautmanis) Raiņa kapi, Rīga
Ģimene. I. 1974. Bronza. 90x135x70. LNMM
Kapa piemineklis Vilim Lācim. 1974. Bronza, labradorīts. H – 400. Arh. J.Skalbegs. I Meža kapi, Rīga
Akords. 1974. Bronza, granīts. 46x58x25. LMS muzejs.
Dekoratīva skulptūra. 1983. Kapara kalums. H-300. (arh.A.Purviņš, V.Kadirkovs) Klīniskā slimnīca “Gaiļezers”, Rīga
Mātes – Dzimtenes figūra. Ansamblis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebraucējiem. Bronza. H-1800. Uzvaras parks, Rīga. Autoru kolektīvs: Aivars Gulbis, Ļevs Bukovskis, Aleksejs Bugajevs, Gunārs Beitiņš, Ermēns Bāliņš, Edvīns Vecumnieks, Viktors Zilgalvis. 1985.
Ikars. 1987. Bronza, granīts. 91x47x60. LMS muzejs
Ābols. 1989. Bronza. 80x80x40. Jūrmalas pilsētas dzimtsarakstu nodaļa, Lielupe, Latvija
Neredzamais-redzamais. 2005. Dzelzs. 550×245. Autora īpašums
Mobilis II. 2005. Dzelzs. 240×120. Autora īpašums
Acs. 1996. Marmors, bronza. 40x30x15. Autora īpašums
Ola I. 1995. Marmors, bronza. h-33, Ø15, LNMM
Nāku, nāku. 2000. Marmors, bronza. 38x24x24. Autora īpašums
Trīs lapas. 2012. Kapars, misiņš, nerūsējošais tērauds, koks. 80x60x52. Autora īpašums
Tēlnieka Aivara Gulbja mākslas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Valsts Tretjakova mākslas galerijā (Maskava, Krievija), citos muzejos un arī privātās kolekcijās.
Saīsinājumi
LNMM – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
LMS muzejs – Latvijas Mākslinieku savienības muzejs
Aivars Gulbis “Ola”, 1976, bronza, 33x22x33 cm, LMS muzejs
