Georgs Barkāns (1925-2010)
Tekstilmākslinieks, arhitekts, gleznotājs, pedagogs. LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1988).
Mācījies LVMA Glezniecības nodaļā 1945-1948, Beidzis LVU Arhitektūras fakultāti 1951. Strādājis par arhitektu dažādos projektēšanas institūtos, mācījis kompozīciju RLMV (1961-1986) un neilgu laiku arī LMA. Par Georgu Barkānu kā pedagogu dzirdētas vislabākās atsauksmes no tekstilmāksliniekiem, kas bijuši viņa studenti – tādi kā Inga Skujiņa, Arvīds Priedīte, Henrihs Vorkals, Atis Ieviņš.
Latvijas AS biedrs Georgs Barkāns bija kopš 1958., bet Latvijas MS biedrs kopš 1969. gada.
Viņa izstāžu darbība aizsākās 1958.gadā, bet dekoratīvi lietišķās mākslas izstādēs viņš sāka piedalīties 20.gs. 60. gadu vidū. Ir sarīkojis personālizstādes Rīgā (1965, 1970 – kopā ar Dz. Indriksoni un L. Mednieci-; 1975, 1981. gados un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā 1996.gadā (Izstāde ”Georgs Barkāns. Tekstilijas”), Dolē (1980) kā arī citās Latvijas pilsētās. Mākslinieks centās sarīkot izstādes arī ārzemēs. Viena no plašāk izskanējušām bija sarīkota Koldingā, Dānijā (1993) laikā, kad mākslinieks sāka interesēties par sakrālo tēmu. Šī tēma mākslinieka daiļradē ienāk 20.gs. 80.gadu beigās. Raksturīgs piemērs tai ir diptihs “Krustā sišana. Augšāmcelšanās” (1989). Viena no daiļrades aptverošākajām personālizstādēm tika sarīkota Pēterbaznīcā 2005.gadā, bet otra lielākā – pēc mākslinieka nāves 2011.gadā – kā piemiņas izstāde. Tajā tika eksponēti darbi no DMDM, LMS krājumiem un mākslinieka ģimenes privātkolekcijas. Iemīļota izstādīšanās vieta māksliniekam bija arī Arhitektu nams. Jāatzīmē, ka mākslinieka izstādes vienmēr bija ļoti labi iekārtotas, jo te palīdzēja viņa profesionālā arhitekta izglītība un meistarība.
Mākslinieka daiļrades ceļš tekstilmākslā aizsākas ar batikošanu, kur tiek attēloti gk. ceļojuma iespaidi no Francijas, Itālijas un Spānijas apmeklējumiem, pilsētām, kas mākslinieku iespaidoja gan ar arhitektūru, gan ar mākslu. Tāpēc bieži kompozīcijās redzami arhitektūras motīvi vai pilsētu ainavas. Batikās mākslinieks cenšas saglabāt to brīvo izteiksmes stilu, kas raksturīga viņa gleznojumiem, kuros attēloti līdzīgi motīvi. Šajos darbos mākslinieks eksperimentē gan ar krāsām un formām, gan tehnikām. Gleznojumos gan krāsu palete ir košāka. DMDM krājumā no 20.gs. 60. gadiem ir mākslinieka batikas ar sekojošiem sižetiem: “Baloži”, “Jumti”, “Kāršu spēle’’, “Pirtī”, “Kāzas”, “Skroderdienas Silmačos”, “Svētki”, savukārt 1971.gadā radītas “Katedrāle Toledo”, “Avila. Lietišķās mākslas skola” un “Toledo. El Greko māja”, kas tapušas pēc mākslinieka ceļojumiem. Jāatzīmē, ka pie batikām mākslinieks atgriežas 20.gs. 90. gados un 21. gs. sākumā, kad tiek izmantotas iepriekš radītās kompozīcijas, kas tiek pārradītas, pievienojot citas tehnikas – galvenokārt izšuvumu, tā darbiem iegūstot jaunu izteiksmes dimensiju. Raksturīgs piemērs – “Fauna pēcpusdiena” (1996. batika, izšuvums).
Aušanai Georgs Barkāns pievēršas 20.gs. 60.gadu beigās, radot sižetus par dabu, dziesmu svētkiem, zvejnieku tēmu, vēsturi, ceļojuma iespaidiem un citvalstu kultūriespaidiem. Strādāja galvenokārt jauktajās tehnikās, līdzās gobelēna tehnikai bieži izmantojis bārkšu tehniku un iemīļojis arī neregulāras formas. Darbiem raksturīga niansēta krāsu gamma ar tonālām pārejām. Tādi ir gobelēni “Senā Rīga” (1979) un “Saulgrieži. Jūnijs” (1984), , “Dziesmu svētki” (1987), triptihs “Koks ar dzīvnieku un putnu” (1985) un daudzi citi. Jāatzīmē, ka vienlīdz labi māksliniekam padevās risināt gan figurālas gan tīri dekoratīvas kompozīcijas. Darbiem bieži bija filozofisks vai simbolisks zemteksts.
Viena no vistuvākajām tēmām, šķiet viņam bija iespaidi no franču mākslas, konkrēti – viduslaiku 15. gs. gobelēniem par vienradža tēmu, kas vijas cauri visai viņa daiļradei. Ja sākotnēji tas ir visai tiešs iespaids kompozīcijā no 6-daļīgā gobelēnu cikla “Dāma ar vienradzi”, kas atrodas Klinī muzejā Parīzē (“Teiksma”, 1974) tad turpmākajos gados mākslinieks šo tēmu turpina attīstīt tālāk un plašāk un vienradža motīvs ienāk arī citās sižetiskās kompozīcijās vai notikumu vidē (“Vienradža savaldīšana” I, II. 1987, u.c.). Pēdējais vienradža tēmas gobelēns “Vienradža medības” (2002.) no mākslinieka DMDM krājumam iepirkts 2007. gadā, savukārt kā dāvinājumi no ģimenes 2013.gadā tam pievienojas vēl pieci darbi – “Sagūstītais vienradzis” (2002), “Dāma ar vienradzi” (1996), daļa no vienradža sērijas (1995-2001), “Dāma ar vienradzi. Vienradža medības” (2001) un pēdējais mākslinieka darbs, kas datēts ar 2010.gadu.
Līdzās vienradža tēmai māksliniekam tuvs dabas asociatīvs tēlojums, arhitektūras pilsētvēstījumi ar kādu arhitektūras motīvu vai vēsturiskas celtnes izmantojumu, veltījumi svētku tematikai un tautas tradīcijām, literatūrai (“Pasaules paplašināšana”, 1985; Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas tēmai”, 1971 u.c.). Figūru veidojums parasti viņa kompozīcijās pakļaujas ornamentu kārtojumam, dabas tēmām raksturīga niansēta krāsu gammu. Bieži kompozīcijās iesaistās simboliskas zīmēs, jo mākslinieka darbu zemteksts bieži ir simbolisks.
Nozīmīgs mākslinieka devums ir telpisko tekstiliju un tekstilansambļu jomā. Būdams arhitekts, viņš ļoti labi izprot telpu, kas ir ne tikai nozīmīgs faktors gobelēnu radīšanā, bet arī izstāžu iekārtošanā.
Arī miniatūrtekstiliju joma viņam nebija sveša un idejā un formā tās tika risinātas oriģināli. DMDM tekstilmākslas kolekcijā atrodas mākslinieka dubultais pašportrets ar intriģējošu nosaukumu – “Spoguļattēli. Persona. Baltais klauns” (1985).
Mākslinieks piedalījies arī glezniecības izstādēs, publicējis rakstus par arhitektūru un lietišķās mākslas jautājumiem laikrakstā “Literatūra un Māksla”, “Padomju jaunatne”. 1968. gadā apbalvots ar Latvijas MS medaļu par labāko jaunrades sasniegumu.
Georgs Barkāns aktīvi piedalījies arī nozares izstādēs Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Polijā, Vācijā, Dānijā, Francijā, Itālijā u.c.
Viņa darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Georgs Barkāns “Audēja mūžs”, lins, vilna, 100×100 cm, 1978, LMS muzejs