BORISS BĒRZIŅŠ, gleznotājs

(07.10.1930. Rīgā–11.02.2002. Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos Mākslinieku kalniņā)

Pamatskolas izglītību B. Bērziņš apguva Grebenščikova garīgajā skolā.

Apmeklējis Rīgas Pionieru pils mākslas studiju (1946 – 1947).

gadā iestājās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola). 1949. gadā, kad skolu sadalīja, līdz ar Dekoratoru nodaļu B. Bērziņš palika Rīgas Daiļamatniecības skolā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), kuru beidza 1952. gadā.

gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu ar diplomdarbu “Plostnieki” (vadītājs prof. Eduards Kalniņš).

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1961. gada.

Izstādēs piedalījies kopš 1955. gada.

Vadījis LMS glezniecības plenēru Cēsīs (1982).

Darbs un sabiedriskās aktivitātes saistītas ar LMS:

LPSR Mākslinieku savienības valdes loceklis (1965);

LPSR Mākslinieku savienības Glezniecības sekcijas biroja loceklis (1968);

Kombināta “Māksla” mākslas padome (1967);

PSRS mākslas Loterijas mākslas padome (1965);

aktīvi darbojies arī kā LPSR Mākslas fonda Glezniecības mākslas padomes loceklis (1965).

LPSR Tautas mākslinieka nosaukums piešķirts 1989. gadā.

Par PSRS Mākslas akadēmijas korespondētājlocekli ievēlēts 1988. gadā un Glezniecības radošās darbnīcas vadītāju Rīgā 1988. gadā.

Strādājis žurnālā “Dadzis” (1957), kombinātā “Māksla” (1959 – 1960), Latvijas Mākslas akadēmijā par pasniedzēju (1963), docentu (1977), profesoru (1986).

Borisam Bērziņa tika piešķirta darbnīca “Mākslinieku namā” (81. telpa), 11. novembra krastmalā 35, Rīgā

Apbalvojumi:

1957 – 3. pakāpes diploms un medaļa Studentu festivālam veltītajā izstādē Maskavā.

1959 – Prēmija un diploms izstādē “Baltijas republiku tematiskā glezniecība” Tallinā.

1973 – LPSR MS diploms un medaļa par gada labāko jaunrades sniegumu.

1979 – LPSR MS diploms 5. Baltijas republiku akvareļglezniecības izstādē.

1979 – 2. godalgu 4.starptautiskajā zīmējumu izstādē Anglijā.

1983 – 3. godalgu starptautiskajā zīmējumu izstādē Anglijā.

Jau 20. gadsimta 50. gados, kad Latvijas Mākslas akadēmijā dominēja uzsvars uz zīmējumu un figurālismu, B. Bērziņa darbos parādījās plaknes uzsvērums un kolāžas elementi, bet stilistikā bija vērojams tradicionālais reālisms un skarbā stila tendences. 60. gados autora rokrakstā iezīmējās īpaši ekspresīva gleznošanas metode – tūbiņu stils, kad, gleznojot ainavas, glezniecisko struktūru veidoja tīras krāsas svītriņu izspiedumi tieši no tūbiņas. Vēlāk 60. gados viņu un laikabiedrus Edgaru Iltneru, Induli Zariņu, Ritu Valneri uzskatīja par skarbā stila veidotājiem, bet Boriss Bērziņš, neskatoties uz ideoloģiskajām tendencēm, gleznoja to, kas pašam bija interesanti.

20. gadsimta 60.-70. gadu mijā mākslinieks mainīja savas glezniecības stilistiku no pastozā triepiena uz koloristiski niansētu laukumu kompozīcijām. Iespējams, ka vēlme akcentēt plakni un formu, nevis telpu radās no iespaidiem bērnībā. Borisa Bērziņa vecāmāte Marija Mitrofanova pēc reliģiskās piederības bija vecticībniece un jau agrā bērnībā puiku ņēma līdzi uz Grebenščikova vecticībnieku kopienas lūgšanu namu. Tur topošais mākslinieks guva pirmos iespaidus par glezniecību, it īpaši saistīja ikonu brūni dzeltenie toņi. Kubisma stilistikas izpausmēs radās klusās dabas ar gleznotāja paletēm, mūzikas instrumentiem un citiem ģeometrizētiem objektiem. Arvien vairāk viņš sāka pievērsties brūno toņu gammai un no 80. gadiem sāka izmantot zeltu kā izteiksmes līdzekli. B. Bērziņš atzina, ka vienmēr ir interesējusi pirmsrenesanses māksla un iedvesmojies no Rembranta brūnā kolorīta.

Mākslinieks pievērsās zemnieku dzīves atainošanai un parādījās kāds specifisks sižets – cūku bēres. Šis sižets Borisam Bērziņam ne tikai atgādināja par skarbo un pat nežēlīgo ikdienas zemnieku dzīvi, bet pašu vedināja filozofēt par to, kas ir cilvēks. Tika radīti arī darbi par pirts un Jāņu svinību tēmām. Arī 80. gados par iecienītiem tēliem kļuva zvejnieces, peldētājas, pirtī gājējas, sēdošas sievietes. 20. gadsimta 90. gados un savas dzīves nogalē mākslinieks atkārtoti darināja kompozīcijas–sienas – biezas, faktūrainas virsmas, kur demonstrēja savu tehnisko profesionalitāti un praktiskās iemaņas, strādājot ar dažādiem materiāliem.

Nozīmīgi B. Bērziņa darbi:

Glezniecība

Jubilārs. Salacgrīvas zvejnieki. 1961. Kartons, eļļa, 102×81 cm, LMS muzejs

Klusā daba ar ar cītaru. 1973. Kartons, eļļa. 100×130 cm, LMS muzejs

Vērša galva. 1981. Koks, eļļa, zelts,71×100 cm, LMS muzejs

Trešās šķiras trušāda1983. Kartons, eļļa, 83×58 cm, LMS muzejs

Mākslinieka darbnīcā. 1985. Preskartons, eļļa, bronza, 130×100 cm, LNMM

Trečento. 1992. Koks, eļļa, zelts, 116×68 cm, LNMM

Grafika

Pirtī. 1965. Papīrs, litogrāfija, 35×14 cm, LMS muzejs

Pirts aina. 1970- 1980. Papīrs, lodīšu pildspalva, 21×29,5 cm, LNMM

Svārki. 1988. Kartons.ogle. 93×75 cm, LMS muzejs

*Izmantotās literatūras un avotu saraksts

Bērziņš, Boriss. Glezniecība ir vaga, ko vajag mēslot. Māksla, Nr.4 01.10.1981.

Demakova, Helēna. Patība. Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu – Padomju Latvijas 60.-80.gadi. Rīga: Latvijas Mākslinieku savienība, 2011.

Latvijas Mākslinieku savienība. Glezniecība, laikmeta liecinieki. 20. gadsimta 60.,70. un 80.gadi. Rīga: Latvijas Mākslinieku savienība, 2002.

Oša, Aija. Kāds es ir, tāds es ir. Rīga:Atēna, 2005.

Slava, Laima. Dieva Buča. Rīga: Jumava, 2000.

Slava, Laima. Boriss Bērziņš. Rīga: Neputns, 2003.

Slava, Laima. Boriss Bērziņš. Rīga: Neputns, 2016.

Boriss Bērziņš “Pēc lietus”, kartons, eļļa, 107×126 cm, 1965, LMS muzejs

Boriss  Bērziņš “Trešās šķiras trušāda”, kartons, eļļa, 83×58 cm, 1983, LMS muzejs